“Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic uz mani, tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu! Un katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” (Jn 11:25-26)
Cilvēkam nav un nevar būt nekā vērtīgāka par dzīvību. Tā ir Dieva lielākā dāvana, ko Viņš mums ir devis, ļaujot nākt šajā pasaulē, dodot dzīvību augt savu mīļo vecāku aprūpētiem. Tā ir dāvana, kuru mums nav ļauts izvēlēties – pieņemt vai nepieņemt. Tā ir dāvana vecākiem un tikai pieaugot mēs apzināmies, ka esam savu dzīvību saņēmuši no Dieva. Dāvanu, kura ir vērta vai salīdzināma tikai ar citu dzīvību. Nekas pasaulē nav tik vērtīgs! Vai mēs slavējam Dievu par to katru dienu?
Es ticu, ka Dievs mūs katru ir aicinājis šajā pasaulē, lai mēs saņemtu vislielāko mīlestību. Ne tikai no vecākiem, tuviem un mīļiem cilvēkiem, bet Viņa mīlestību. Kad bijām maziņi, mums tik ļoti vajadzēja savu vecāku klātbūtni. Pie viņiem mums bija drošība, miers, laime – viss, ko var vēlēties, nemaz nerunājot par jaunām biksēm vai rotaļlietām. Interesanti, ka izaugot lieliem, mēs no vecāku mīlestības raisāmies vaļā un gribam paši izvēlēties jaunās bikses vai savas “rotaļlietas”. Tāda ir šīs dzīves lietu kārtība, un tur nav nekā nepareiza.
Tomēr pasaulē darbojas arī ļaunie spēki, kas Dieva nodomus vēlas izjaukt un postīt. Visas ģimenes nav laimīgas, un visi bērniņi nav laimīgi. Apstākļi, kādos viņi ir nonākuši, nav labvēlīgi. Vecāki nav bijuši par sevi nomodā un arī par saviem bērniņiem nespēj, jo nemāk būt nomodā. Pasaulē saka nelabvēlīgās ģimenes. Tāds noteikti nav Dieva plāns. Šādos gadījumos gribas teikt – žēl, ka Dievs ļāva izvēlēties un pieņemt lēmumus. Tieši kā līdzībā par pazudušo dēlu.
Šodienas pasaulē un arī visos agrākos laikos cilvēki laupa un zaudē dzīvības. Arī tas nav Dieva plāns. Vai tiešām dzīvības cena ir mainīga? Dieva acīs dzīvība vienmēr ir visvērtīgākā. Cilvēki no velna ir apmāti un piemānīti, kuriem vairs nav saprašanas, kāda ir dzīvības cena. “Nāks stunda, kurā katrs, kas jūs nokaus, domās, ka ar to kalpo Dievam. Un to viņi darīs tāpēc, ka nav atzinuši ne Tēvu, ne mani.” (Jn 16:2,3) Cilvēki ļaunuma ietekmē sāk šķirot dzīvības – vērtīgās un mazāk vērtīgās. Tie cilvēki ir sava kunga – velna vergi.
Arī slimības un nelaimes gadījumi paņem daudz dzīvību. Cilvēki nelaimēs bieži uzdod Dievam jautājumus – kāpēc tā notiek? Pārsvarā uz to Dievs varētu atbildēt – tu jau tā gribēji, jo tu tā rīkojies. Tu brauci ar automašīnu pārāk ātri, tu smēķēji, apzinoties sekas, tu riskēji… Dažreiz cilvēku dzīvības tiek zaudētas, jo tāda ir Dieva griba. Dievs dod dzīvību, un Viņš to var arī ņemt. Viņš ir Radītājs. Ja uzticēsimies un ļausimies savam Radītājam, būs vieglāk arī nelaimēs.
Bībele mums māca par mūžīgo dzīvību. Tā nav tā dzīvība, kuru Dievs dod cilvēkam pasaulē dzīvot – citam 70 gadus, citam vairāk, bet citam arī mazāk. Kas ir dzīvība, kas nebeidzas ar nāvi? “Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un es to augšāmcelšu pastarā dienā.” (Jn 6:40) Jēzus to pierādīja, ka tie nebija populista apgalvojumi pirms vēlēšanām. Tā patiešām ar Jēzu notika. Viņš augšāmcēlās pēc savas nāves atkal dzīvs.
Jēzus saruna ar Mariju pirms Lācara atmodināšanas kļūst saprotamāka: “..tas dzīvos, kaut arī viņš mirtu.” Jēzus nenoliedzami runā par mūsu dvēseli vai garu, nevis miesu, kas ar gadiem sadilst un mirst. Dvēsele ceļas pie sava Pestītāja.
Šodienas pasaule ir attālinājusies tālu no sava Radītāja un tā ceļa, ko Viņš caur Dēlu rādīja. Pasaulē valda mantas kults, sāncensība par labāku stāvokli sabiedrībā vai valstu starpā, visu regulē nauda, vara un resursi, ko cilvēki paši nav radījuši. Būt kristīgam nav stilīgi vai populāri. Man prieks par cilvēkiem, kuri dzīvo ar domu, ka vērtības ir mīlestība, pazemība, līdzi jušana citiem, izpalīdzība, ziedošanās. Dzīvosim tā, lai šo cilvēku kļūst vairāk. Būsim labs piemērs katrs pats un palīdzēsim mainīties arī citiem.
Ja cilvēki dzīvo bez sava Radītāja palīdzības, tad dzīve ir grūta, bieži ačgārna, nepareiza. Bet cilvēki tā dzīvo. Viņi saka – man Dievu nevajag, es tieku ar visu galā. Tā ir Dieva mīlestība, kas domā par katru cilvēku un aicina nākt mājās pie sava Debesu Tēva. Dzirdot spilgtas liecības par cilvēku atgriešanos pie Dieva un kļūstot par Jēzus sekotājiem, pār muguru skrien patīkamas skudriņas. Pazudušais dēls arī attapās savā nožēlojamā stāvoklī un nesaprata kāpēc esmu šeit svešumā, izsalkumā, netīrībā, pazemojumā. Man ir Tēvs, pie kura man ir jāatgriežas. Pāvils raksta efeziešiem: “Arī jūs reiz bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, piederēdami šis pasaules laikmetam.” (Ef 2 :1-2) Šie efezieši bija dzīvi cilvēki, tomēr garīgi bija miruši. Viņi dzīvoja bez Dieva. Tālāk Pāvils raksta: “ Bet Dieva žēlastība ir bagātīga, savas lielās mīlestības dēļ, ar ko viņš mūs mīlēja, viņš līdz ar Kristu atdzīvināja arī mūs, kas bijām miruši savos pārkāpumos, – žēlastībā jūs esat izglābti.” (Ef 2: 4-5) Tie, kas pieņem Dieva žēlastību, caur Jēzu Kristu tiek darīti dzīvi, grēki tiek salīdzināti – piedoti. “Kristū mums ir izpirkšana caur viņa asinīm, pārkāpumu piedošana pēc Dieva bagātīgās žēlastības.” (Ef 1:7)
Dzīvība ir Jēzū Kristū. Vienīgi caur Viņa upuri pie krusta ir mūsu grēki izpirkti. Vienīgi caur grēku piedošanu mēs varam kļūt taisnoti un uzņemti Viņa Valstībā. Tā būs mūžīgā dzīvība kopā ar savu Kungu.
Es aicinu jūs visus apzināties mūsu dzīvības vērtību. Un, vēl jo vairāk, lai mēs apzinātos mūžīgās dzīvības vērtību. Tāpat kā mēs rūpējamies par savu fizisko ķermeni, sargādami veselību un dzīvību, tā lai mēs rūpētos arī par savu garīgo – gara dzīvību. Kā mēs barojam savu miesu, tā arī garam jāsaņem garīgā barība. Tas nozīmē – jāseko Jēzum, jāpieņem Viņa palīdzība. Viņš dod dzīvību: “Katrs, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam.” To pašu apstiprina arī apustulis Jānis savā vēstulē: “Dievs mums ir devis mūžīgo dzīvību, un šī dzīvība ir viņa Dēlā. Kam ir Dēls, tam ir dzīvība, bet, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (1 Jn 5:11-12)
Dzīvosim mūsu Kungā! Āmen!