Vai kulturālam, izglītotam cilvēkam nerodas jautājums: kāda jēga no tā, ka Dievs savu Dēlu Jēzu ļāva piesist krustā, nodeva nāvē? Kāds no tā labums, ka mirst bezvainīgs? Atbilde ir spogulī. Ne jau Dievam tas ir vajadzīgs, bet mums pašiem.
Ja tas būtu izdomāts vai izgudrots, tad gribētos zināt no kurienes tu tāds esi „izsprādzis”? Ja evolūcijas teorijā grib iestāstīt, ka sākumā bija lielais sprādziens, tad vajadzētu mēģināt vēlreiz vai nu uzkarsēt dažus atomus, vai ļoti saspiest un pārbaudīt vai „izsprāgst” vēl kāds radinieks, vai vismaz līdzinieks. Bībeles stāsts nav pretrunīgs vai nevajadzīgs, ja pieņem Radītāju kā visa sākumu un veidotāju.
Zemes un visuma izveide ir tik loģiska un saprotama, ka man neienāk prātā to piedēvēt haosam, kas kaut kāda grūdiena rezultātā sāka funkcionēt. Protams, cilvēks tikai tāpēc sāk Dievu ignorēt, ka viņam ir saprāts, smadzenes, pats visu spēj un rada. Jēzus to līdzībā izskaidroja par māla podu, kas sāka eksaminēt un pamācīt savu radītāju – podnieku. Dīvaini, ka saprāts, kas piešķirts, lai izprastu Dieva pasauli, sāk to pārveidot savā veidā, noliedzot Radītāju un paaugstinoties grib ieņemt goda vietu.
Zeme, kas mums zem kājām un apkārt ir tā izveidota, lai pareizi saliekot elementus veidotos kaut kas izcils, rastos jaunas lietas, cilvēkiem būtu prieks un ērtības. Tā vietā mēs pieļaujam kļūdas, iztaisnojot upes un nosusinot purvus, lai iegūtu lauksaimniecībai zemi, un pēc tam aplūst pilsētas, un zaudējumi ir nesamērojami. Labi, ka pietiek saprāta, lai atgrieztos pie sākuma un sāktu veidot atkal līkumus upēs, laiž atpakaļ zivju mazuļus, stāda mežus un gribētu atgūt dabas daudzveidību.
Mēs esam nolikti šeit, lai ar pateicību savam Radītājam darītu labu, bet mūsos valda grēks, kas ir vienmēr klāt un viltīgi mūs novērš. Dievs izvada savu lolojumu – cilvēku starp visām nelaimēm pat tad, ja mēs spirināmies tam pretī un kaitinām viņu ar savu neuzticību. Nezinu vai būtu viegli izdzīvot vienā laika periodā ar dinozauriem un citiem lieliem zvēriem, bet, manuprāt, arī Dievs, kurš radījis dabu, to novērsis ar plūdiem, leduslaikmetu un kosmisku meteora katastrofu. Tā bija dabas, nevis cilvēka iejaukšanās. Ļaunums ir ienācis pasaulē, sagandējot cilvēku prātus, rosinot tos izgudrot pašiznīcinošas lietas un mehānismus.
Vai tad šis nav piemērots laiks Dievam iejaukties? Nav iespējams ar zeltu, naudu vai kā citādi nopirkt glābiņu no tā, kur mūs ievedusi cilvēku grēcīgā dzīve, paaugstināšanās, iedomība. Vai kā savādāk varēja rīkoties ļaunuma apsēstais pūlis Jeruzālemē, kad Dieva Dēls bija atnācis? Sātans, kurš pats ir bijis Dieva tuvumā, bet atkritis, ied0mājās, ka šis ir īstais brīdis novākt no ceļa pēdējo šķērsli. Tas atkal ir cilvēcīgi spriests. Dieva Vārds skaidri un gaiši norāda, ka Jēzus zināja savu likteni – viņam nebija jāizdzīvo ienaidnieka aplenkumā, bet sava glābšanas misija jānoved līdz galam. Dievs, kurš ir taisns un nevar attaisnot grēku, rada iespēju salīdzināt cilvēku pārkāpumus sava Dēla upurī. Tāda rīcība ir pārcilvēciska, tā ir dievišķa, tāpēc nav prātīgi uzdot jautājumu: vai bija vērts?
Jēzu nogalināja. Ja tas būtu cilvēku plāns, tad, vadonim nomirstot, viss būtu beidzies. Kas notika? Piepildījās Jēzus Kristus vārdi: „Es aizeju pie Tēva, es esmu augšāmcēlies, bet es jums sūtu aizstāvi.”. Dievs neapstājās pie sava Dēla upura, jo tas izpērk ikviena grēkus, kas tic Jēzum, kā Dieva dēlam. Kā var ticēt tik seniem notikumiem? Tos pierakstīja, atstāstīja, nodeva nākamajām paaudzēm, iespējams kaut ko aizmirsa, kāds fakts ir kļūdains, cilvēku nesaprasts vai sagrozīts. Vēlreiz jāatgriežas pie tā, ka šis ir Dieva vadīts process, un Viņa klātbūtne ir Svētais Gars. „Un Gars ir liecinātājs, jo Gars ir patiesība” (Jāņa 1:5:6) Patiesībā nav pretruna, nav neloģisku notikumu, bet ir harmonija un tiem, kas tic savam Radītājam, ir saprotama Viņa rīcība.
Tas nav mūsu spēkos stāties Dieva priekšā un sevi aizstāvēt, bet Jēzus nemeloja, kad apsolīja sūtīt Aizstāvi. Šis gars, ko mēs saņēmām, ir tas, kas mūs ved pa Dieva ceļiem, sargā un nekļūdās. Ticība ir Dieva dāvana. Mēs turpinām grēkot, jo esam nesaprātīgi, bet esam glābti, pateicoties Dieva žēlastībai.
Vai nebūtu pagalam muļķīgi atteikties no šīs žēlastības un cerēt, ka atkal kāds sprādziens mūs neaizspers kādā citā dimensijā, ja paveicas, varbūt pārdzimstam kādā labākā būtnē. „To es rakstu jums, kas ticat Dieva Dēla vārdam, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīgā dzīvība.” (Jāņa 1: 5:13-14) Un šāda paļāvība mums ir uz Viņu, ja mēs ko lūdzam pēc Viņa gribas, Viņš uzklausa. Citāti no Bībeles runā uz ticīgajiem. Tiem, kas netic, tie ir vārdi, kas nekrīt sirdī, tā nav ikdienas valoda. Tie liek domāt par mūžību, kas dažkārt baida, ir grūti pieņemt domu, ka nekas nav bez iemesla un pienāks brīdis, kad Lielais Podnieks mums – māla traukiem – pievērsīs savu uzmanību, novērtēs cik derīgi mēs bijām. Lielajam pravietim Mozum lika noaut kājas, jo zeme bija svēta, kad viņš bija tik tuvu Dievam. Jēzus solīja saviem sekotājiem, ka mēs būsim kopā ar savu Radītāju. Ko solīja Sātans? Pasauli, varu, bagātību. Vai tad nav skaidrs, kuras lietas ir iznīcīgas? Trešā ceļa nav. Dzīvība vai iznīcība.
Izmaini savas dzīves mērķi! Neseko pasaulei, bet Dieva Dēlam. Viņa likumi ved pie dzīvības un ne tikai mūžībā, bet jau šeit, šai Dieva radītajā pasaulē. Labās emocijas un darbi radīs tev prieku. Noņems stresu, ko rada steiga, izvēloties Sātana ceļus. Mēs, cilvēki – „radības kronis”, izvirzām sev mērķus un piepildām tos. Viss pareizi, tas ir atļauts, un pat ir pienākums plānot savu dzīvi. Bet vārdi: „Dievs, lai notiek pēc Tava prāta!”, liks tiem izdoties. Paļausimies uz savu Skolotāju, Pavadoni un Aizstāvi. Mums ir dzīva mācību grāmata – Bībele. Mums ir Jēzus Kristus piemērs, jo ne velti viņš bija arī cilvēks. Un visbeidzot mums ir žēlastības pilns Radītājs, kas mīl savu radījumu – cilvēku. Ir ļoti plats ceļš, lai zaudētu dzīvību, bet šaurs un ļoti drošs, lai to iegūtu. Āmen!