Kādā no Bībeles stundām, lasot un analizējot Pāvila vēstules Romiešiem 13. nodaļu, apstājāmies pie 8. pantiņa. “Nepalieciet nevienam parādā neko citu kā vien savstarpēju mīlestību, jo, kas otru mīl, ir piepildījis bauslību.” Kā senos laikos, tā arī mūsdienās vārds ‘parāds’ ir visiem labi pazīstams. Cilvēki viens no otra aizņemas dažādas lietas, pakalpojumus, naudas līdzekļus. Arī lielākā daļa pasaules valstu savus budžetus veido ar deficītu, tātad “dzīvo uz parāda”. Visa mūsu ikdiena ir tā sakārtota, ka bieži maksājam par precēm un pakalpojumiem ar laika nobīdi, izmantojam līzinga pakalpojumus, ņemam kredītus utt. Vai tad esam parādā? Manuprāt, parāds ir tad, kad atsakāmies pildīt savas saistības, kad neievērojam maksājumu grafikus, nepildām vienošanās, neturam dotos solījumus. Protams, reti kurš, ņemot kredītu, jau zina, ka nevarēs atdot. Parasti tie ir no mums neatkarīgi, neparedzēti apstākļi, bet kas mūs spiež uzņemties šādas saistības. Ir gadījumi, kad notiek kāds nelaimes gadījums, pēkšņas veselības problēmas, dabas stihijas — šādos gadījumos vienmēr varam paļauties uz Dieva žēlastību, kura izpaužas caur līdzjūtīgiem līdzcilvēkiem, caur dažādām neparedzētām svētībām, taču pārsvarā parādu jūgā cilvēki iekrīt mantkārības dēļ. Bībelē ir daudz runāts par pieticību, par to, ka Dievs par mums gādā. “Meklējiet vispirms Dieva valstību un Viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots”. (Mat.6.33) Ir daudz lietu, bez kurām ikdienā noteikti varam iztikt, lietas, kuras mums kaitē, lietas, kuras mūs kavē, kuras neļauj saskatīt Dieva svētības, kuras saņemam. Daudzreiz vieglāk ir uzņemties saistības, nekā tās pildīt, kā arī ļoti viegli iztērēt naudu, kura būs vēlāk jāatdod. Pāvils mūs aicina “nepalikt nevienam parādā”. Katra kristieša pienākums ir būt godīgam un atbildīgam pret sevi un citiem, tad arī varam sagaidīt šādu attieksmi pret sevi no citiem, bet atcerēsimies arī par piedošanu, par parādu atlaišanu. “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.”(Mat.6.12)
Pāvils mūs aicina nepalikt parādā, izņemot savstarpēju mīlestību — kā to saprast? Vai tad nauda ir jāatdod, bet mīlestību varam palikt parādā? Vai, ja no kāda saņemam mīlestību, varam to aizmirst un izlikties, ka nekas nav noticis? Vispirms, vai esam saņēmuši mīlestību? Protams, “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. Mēs katrs esam saņēmuši šo dievišķo mīlestību, mīlestību, kuru nevar atmaksāt, kurai pasaulē nav līdzīgas. Tātad palikt parādā savstarpēju mīlestību nozīmē nevis nemaksāt parādu, bet to, ka šo parādu, kas ir neaptverami liels, nav iespējams atdot. Daudzi no mums, ja ne katrs, ir izjutuši, ko nozīmē būt parādā, cik smaga ir sajūta, kad nevaram atdot naudu, vai izpildīt solīto. Lai kā censtos sevi attaisnot, tomēr parāda sajūta paliek. Kā ir ar mīlestības parādu, vai jūtamies parādā, vai darām visu iespējamo, lai to maksātu? Atkal gribu salīdzināt ar ikdienas parādiem. Katrs noteikti esam sajutuši atvieglojuma sajūtu atdodot parādu. Cik labi ir, kad pietiek līdzekļu, vai laika, lai pildītu solīto. Katram pašam sevī būtu jāsajūt šo mīlestības parādu, ko esam parādā, bet nevis kā slogu, kad nespējam parādu atdot, bet kā iespēju maksāt. Katram savā sirdī būtu jāatver neierobežots mīlestības konts no kura maksāt un kurā nekad nepietrūkst līdzekļu. Tas ir iespējams, un tad šī parāda sajūta pārvērtīsies prieka un laimes sajūtā. Mīlestības parāds ir kā iespēja tuvoties Jēzum un Viņa mīlestībai, tā ir iespēja pildīt augstāko bausli, tā ir iespēja saņemt mīlestību. Ja spēsim sajust šo mīlestības parādu, tad sajutīsim arī to neizmērojamo mīlestību, ko jau esam saņēmuši, šīs sajūtas viena otru papildinās un dos sirdī mieru un prieku jebkurā dzīves situācijā. Izmantosim iespēju dot un saņemt mīlestību. Āmen!