“Viņiem nekur nav jāiet, dodiet jūs viņiem ēst. (Mt 14:16)” (Didzis Jansons)

Šis ir viens no klasiskajiem Bībeles notikumiem, ko noteikti zina visi kristieši un ne tikai kristieši. Diez vai ir kāds, kurš, kaut mazliet zinot Bībeli, nav dzirdējis par Jēzus brīnumdarbu ar piecām maizēm un divām zivīm. Liekas, par ko lai šeit vēl runā, šis gadījums taču ir tik vienkāršs un skaidrs. Un tomēr, pārlasot šo notikumu, nāk prātā tik daudz domu, ka gribas ar tām dalīties. Kad mēs iztēlojamies tās dienas notikumus, tad mums šis Jēzus brīnumdarbs kļūst vēl lielāks un apbrīnojamāks. Tajā vietā nebija tādas civilizācijas, kādu mēs iedomājamies šodien. Tur bija tuksnešaina un akmeņaina milzīga ezera jeb jūras krastmala, kur gan vietām auga arī zāle. Jēzus ar laivu atbrauc krastā, kur viņu jau gaida milzīgs cilvēku pūlis, kuri no dažādām vietām nākuši tālu ceļu, lai tiktos ar Viņu un mācekļiem, jo ir redzējuši, vai no citiem dzirdējuši par dziedināšanām un brīnumdarbiem. Ja vīriešu tur bija ap pieciem tūkstošiem, tad ar viņu sievām, bērniem un citiem radiniekiem kopā noteikti bija 10000-15000 cilvēku, varbūt pat vēl vairāk. Tajos laikos tur nebija nekāda transporta, varbūt dažiem bagātākajiem bija zirgi vai kamieļi, ar ko pārvietoties, bet lielākā daļa gāja ar kājām.  Brīnums jau ir tas, kā Jēzus ar saviem mācekļiem varēja saprasties ar tik lielām cilvēku masām, pie tam Jēzus daudzus slimos dziedināja. Un tad jau ir pienācis vakars, bet Jēzus turpina darboties ļaužu vidū. Pie Viņa pienāk mācekļi un saka, ka ir jau vēls, visi ir noguruši un neēduši. Apskatot tā laika kartes, var iztēloties šo situāciju. Mācekļi saka, lai Jēzus atlaiž ļaudis, lai tie var iet uz apkārtējiem ciemiem pirkt pārtiku, bet apkārtnē nav lielu apdzīvotu vietu un veikalu, visapkārt ir tuksnešaina un akmeņaina zeme. Bet Jēzus mācekļiem par pārsteigumu saka – viņiem nav nekur jāiet, viņi nevar nekur aiziet, visi šie cilvēki ir jāpabaro šeit pat. Un ir jau vēl viena nianse. Rakstos ir minēts, ka tuvojās vakars. Kas ir bijis dienvidu zemēs, tas zina, ka tur diena naktī pāriet ļoti strauji, tādas krēslas kā pie mums tur praktiski nav. Tur diena par nakti pārvēršas dažu minūšu laikā. Mācekļi saka, ka pabarot šos ļaudis nav iespējams, tur ir nepieciešams milzum daudz pārtikas, kuras protams nevienam nav. Un tad sākas šis Jēzus brīnumdarbs. Šajā brīnumdarbā ir arī kāds dziļi simbolisks un aizkustinošs moments. Jāņa evaņģēlijā ir vēstīts par kādu mazu zēnu, kuram bija līdz piecas maizes un divas zivtiņas, kas droši vien bija viņa pusdienas. Tad Jēzus lika atnest pie viņa šo mazumiņu. Pirmais, ko Viņš izdarīja, bija pateicība Dievam par šo pārtiku, jo visas lietas taču nāk no Dieva. Un tad šis mazumiņš caur Dieva rokām kļūst par lielu daudzumu. Kad mēs atdodam Dievam to, kas mums pieder, Viņš var to paņemt, svētīt un palielināt, izdarīt ar šo mazumiņu daudz vairāk, kā mēs spējam iedomāties. Kad šie cilvēki bija paēduši, Jēzus lika savākt visus pārpalikumus, kas arī bija kā apliecinājums tam brīnumam, tam Dieva spēkam. Pēc visu ļaužu pabarošanas, vēl palika pāri daudz vairāk kā bija sākumā.

Ko mēs no šī brīnumdarba varam mācīties? Vispirms mums ir jāpienes slava Dievam par Viņa visspēcību. Mums nav jāzūdās par to, kā mums nav, jo mums taču ir daudz, daudz vairāk kā citiem. Mums ir Jēzus Kristus, kam visas lietas iespējamas. Viņš no nekā, no maza mazumiņa var radīt lielu daudzumu, Viņš mūs var svētīt tādos veidos, kādi mums pat sapņos nav rādījušies. Mums vajag tikai ticēt uz Viņu. Un, ja padomā globāli, tad mēs taču esam ļoti svētīti, salīdzinot ar tiem miljoniem un miljardiem cilvēku, kuriem pietrūkst un visa kā ir daudz, daudz mazāk kā mums. Bet tas ir arī kā liels uzdevums no Dieva dots, jo Viņš no mums gaida mūsu sirdis, kas vērstas uz Viņu.  Āmen!