Lieldienās (Zintars Jansons)

Mēs pieminam Kristus upuri par mums grēciniekiem un svinam Viņa uzvaru un augšāmcelšanos Lieldienās. Mēs esam nespēcīgi, grēcīgi, vāji pastāvēt pret miesas vēlmēm. Mums gribas darīt to, kas mums ir miesīgi patīkami, to, kas mums ir ērti. Mums patīk, ka mūs iepriecina dažādi atpūtas pasākumi, patīk nodoties un savu laiku veltīt dažādām fiziskām aktivitātēm, arī ceļošanai, redzēt jaunas, interesantas vietas, cilvēkus. Šādas iespējas mums pašlaik paveras arvien vairāk un plašāk. Tas arī prasa no mums zināmu daudzumu līdzekļus, naudu, bet tas ir jānopelna, tam jāvelta laiks un pūles, bieži strādājot ļoti daudz, lai tad nopelnīto varētu izmantot šo savu interešu labā.                                                                                                Tāda ir mūsu ikdiena, bet šodien mēs runājam par Kristus ciešanām un upuri mūsu labā. Vai tāpēc mūsu Pestītājs ir cietis un nāvē gājis, lai mēs varētu ērti un patīkami vadīt savu dzīvi, protams, pieliekot savas pūles, lai tas viss varētu realizēties? Vai tas ir slikti, ka mēs šādas lietas darām? Ir jau arī sliktas lietas, kuras gan mēs, gan citi cilvēki par tādām sauc: atkarības, izklaides uz citu pūļu un sviedru rēķina, bet ne par tām šoreiz. Šoreiz par to, kas ir augstākais un kam būtu jābūt galvenajam mūsu dzīvē. Augstākais ir ticība Dievam, Jēzum Kristum un cenšanās pirmkārt iet ticības ceļu, sev priekšā skaidri paturot šo ceļa mērķi. Jo vairāk mēs cenšamies sekot Kristum un iet to ceļu, ko viņš rāda, jo biežāk mēs redzam, ka daudzas pasaulē esošas lietas un laiks, ko tām veltām, mūs var tikai kavēt, ja ne attālināt no Pestītāja. Mēs nekad nevarēsim paspēt izdarīt, ieraudzīt, izbaudīt, priecāties par visām šīm pasaules sniegtajām iespējām un vienlaicīgi pilnvērtīgi un droši doties uz priekšu uz Kristus aicināto, rādīto ceļamērķi. No kaut kā būs vairāk vai mazāk jāatsakās. Kā tu domā, no kā tu atteiksies, kam veltīsi mazāk savu laiku un uzmanību – Kristum un ticības ceļam vai savām varbūt ļoti patīkamajām, ierastajām un jau ilgus gadus iemīļotajām nodarbēm?                                                      Nav tā, ka Kristus mums prasītu to visu aizmirst un sauktu par sliktu. Viņš caur evaņģeliju saka – viss tev ir atļauts, bet ne viss der.                                                                                    Ja mēs gribam būt Kristus ticības ceļa gājēji, tad mums ļoti skaidri jāapzinās – kas mūsu dzīvē ir galvenais, kas ir tas, kas man ir visdārgākais. Tad arī sapratīsim, ka būs lietas, no kurām mums jāatsakās pavisam; citām lietām mūsu laiks būs varbūt stipri jāierobežo. Visu mēs nepaspēsim noteikti un pamazām sāksim saprast un apzināties, ka dažas mūsu intereses, kam veltām savu laiku, varbūt nemaz tik nevainīgas nav un var mani vest prom no Kristus ceļa.         Kristus ticības ceļš ir īpašs katra paša ceļš uz augšu pretī Pestītājam. Tas nav autobuss ar mīkstiem sēdekļiem, kurš pienāk un kuram priekšā lieliem burtiem rakstīts galamērķis  – „uz Debesu valstību”. Mums katram ir savs miesīgs prāts un dažādas vēlmes, savas rakstura iezīmes, jā, arī vājības, trūkumi – ar tām mums nāksies cīnīties, ejot Kristus ticības ceļu. Viņš šo ceļu nosaucis par šauro ceļu, pilnu ērkšķiem un akmeņiem. Kas tad ir šie ērkšķi un akmeņi? – tas ir mūsu miesas prāts, kam gribētos darīt, pirmkārt, miesīgi patīkamās lietas; tās ir kārdināšanas, caur kurām ļaunie gari cenšas mūs vilināt nost no Kristus patiesības, tas ir grēks, kas tādā vai citādā veidā mūs cenšas turēt ciet un traucēt tuvoties Kristus mīlestībai.                  Šo ceļu mēs ejam katrs pats, un tomēr tā nav vientuļa cīņa man pašam ar savu nespēku. Mēs esam spēcīgi, turoties pie Kristus un spēku smeļoties savā kristīgajā draudzē. Caur savu draudzi mēs esam stipri paļāvībā un sadraudzībā, caur Kristus apsolījumiem un vadīšanu, caur iepriecināšanu un stiprināšanu, caur grēku nožēlu un grēku piedošanu, un pāri visam caur Kristus mīlestību. Mūs mīlēdams, Kristus par mums nomira Golgātā. Pats būdams bez vainas, viņš sevi nodeva par upuri, lai mēs caur to varētu saņemt savu grēku piedošanu. Savādāk tas nav iespējams. Jēzus Kristus ir uzvarējis grēku un nāvi. Lai mums izdodas saprast un izvērtēt to, kas mūs kavē no tuvošanās Kristum, izdodas nolikt savus grēkus pie viņa kājām un saņemt grēku piedošanu! Lai mēs katrs sajūtam bezgalīgo Jēzus Kristus mīlestību! Āmen!