“Par visu un vienmēr” (Andis Jansons)

Vai vienmēr protam un spējam pateikt ‘paldies’? Jau no agras bērnības mums vecāki un skolotāji māca pateikties par visu, ko saņemam. Ar pateicību mēs godinām devēju, apliecinām savu lojalitāti un apmierinātību ar saņemto. Bībele mums māca pateikties ne tikai cilvēkiem, bet vispirms Dievam, visa Radītājam vienmēr un par visu. ‘’Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.’’ (1.Tes 5:8) Mēs dzīvojam pasaulē, ko Dievs ir radījis brīnišķīgi skaistu, tā dod mums visu nepieciešamo dzīvošanai un nodrošina ar pārtiku. Cilvēki bieži to uztver, kā pašsaprotamu lietu, kā kaut ko tādu, kas mums pienākas, ko mēs paši esam iekopuši un izveidojuši, bet aiz tā visa stāv Dievs – tas ir Viņa nopelns, Viņš to visu ir radījis un mums devis. Viņam pienākas slava un pateicība par visu. ‘’Laba lieta ir Tam Kungam pateikties un dziedāt Tavam Vārdam, Tu Visuaugstākais, paust rītos Tavu žēlastību un naktīs Tavu uzticību.’’ (Ps. 92:2,3)

Mums jāpateicas par laicīgo labklājību. Veselība, spēja domāt, spēja mācīties, darbs — tā visa ir Dieva žēlastība, ko bagātīgi saņemam. Viss labais, ko saņemam, ir no Dieva. Bībele mūs māca: ‘’Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.’’ (Jēk. 1:17); ‘’Cilvēks pats nespēj ņemt neko, ja vien tas viņam nav dots no debesīm’’ (Jņ. 3:27)

Mums kristiešiem ir jāpateicas par ticību. Evaņģēlija vēsts mūsu dzīvē arī ir dāvana. Kāds to ir atnesis. Apustulis Pāvils raksta: ‘’Žēlastībā jūs esat izglābti caur ticību, tas nenāk no jums, tā ir Dieva dāvana.’’ (Ef. 2:8) Mums jābūt pateicīgiem arī par to, ka mums ir dota grēku piedošana caur Kristus upuri, un mūžīgās dzīvības apsolījums.

Bībele mūs māca pateikties ne tikai par visu, bet arī vienmēr. Ir viegli būt pateicīgam, kad klājas labi, kaut gan tieši tad mēs bieži aizmirstam pateikties. Vai spējam pateikties, kad mūsu vēlmes nepiepildās, kad piemeklē smaga slimība, kad piedzīvojam ciešanas un bēdas — tas ir mērķis, uz kuru mums visiem būtu jātiecas, jālūdz, lai Dievs palīdz to sasniegt. Ja mīlam Dievu un Viņam uzticamies, tad varam būt droši, ka ne tikai patīkamie, bet arī nepatīkamie piedzīvojumi nāks mums par labu. Vēstulē Romiešiem lasām: ‘’Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc, ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.’’ (Rom. 8:28) Patiešām arī vissmagākajās situācijās ir par ko pateikties. Ja esam slimi, pateiksimies par to, ka ir ārsti un zāles, ja jāatvadās no tuva un mīļa cilvēka, varam pateikties par kopā pavadītajiem gadiem. Pat visskumjākajās dzīves situācijās ir par ko pateikties, ir kaut kas, ko saņemam. Mums jāmācās arī sliktā pieredzē saskatīt Dieva žēlastību un vadību.

Pateicoties, mēs pagodinām Dievu un apliecinām, ka uzticamies Viņam it visā. Pateicoties mēs mainām savu attieksmi pret dzīvi. Ja sirds ir pateicīga, tā parasti ir arī apmierināta. Pateicība nebūs patiesa, ja nebūsim ar saņemto mierā. Ja sirdī būs skaudība, mantkārība, dusmas, īgnums, tad tur nebūs vietas pateicībai. Ja cilvēks aizmirst pateikties Dievam, tā ir viena no brīdinošām pazīmēm, kas liecina par attālināšanos no Viņa. ‘’Jo, Dievu pazīdami, tie viņu nav godājuši kā Dievu un nav Viņam pateikušies, bet kļuvuši domās tukši — un viņu neprātīgā sirds ir aptumšojusies.’’ ( Rom 1:21)

Rūpēsimies katrs par savu sirds stāvokli, lai tajā būtu pazemība, pieticība, lēnprātība, lai spētu sev apkārt ieraudzīt visu skaisto un labo, lai visās dzīves situācijās, arī zaudējumos redzētu to lielo Dieva žēlastību, kas vienmēr ir ar mums. Ja ar Dieva palīdzību spēsim būt par visu pateicīgi, tad sasniegsim to, ko pasaule sauc par laimi. To nevar izmērīt ne naudā ne kā citādi, tas ir sirds stāvoklis, kad viss ir piepildīts, kad viss ir pietiekoši. Lai Dievs mums palīdz iegūt šo sirdsmieru, lai spējam sajust pateicību par visu. Āmen.