Šo apzīmējumu es nejauši izlasīju kādā žurnālā, kurā bija intervija ar ārstu un ciguna skolotāju Igoru Kudrjavcevu. Viņš izstāsta savu teoriju par dzīvības enerģiju. Loģiski un pareizi, ka cilvēks ēdot uzņem enerģiju, uztur sevi pie dzīvības un, kamēr viņā ir šī dzīvības enerģija, viņš dzīvo. Kad tā beidzas, cilvēks dodas mūžībā. Šo enerģiju var papildināt dabā, pie ūdeņiem, mežā, to izstarojot arī lieli akmeņi. Jādomā labas domas, jo enerģija dota ierobežotos apjomos, un tā beigsies. Loģiska domāšana, kas izskaidro cilvēkiem svarīgas lietas, lai viņš dzīvotu.
Tomēr, vai nu tas bija žurnālā ieturētais intervijas stils, vai arī tiešām šim ārstam likās, ka viņš visu ir izskaidrojis, man, esot kristietim, likās nepilnīgi, ka netika pieminēts pats galvenais – dzīvības devējs Dievs. Nenoliedzami svarīgas ir visas Dieva radītās lietas dabā, tās protams ietekmē cilvēka dzīvi. Mums atbildīgi jāatiecas pret visu dzīvo dabu, nesabojājot Dieva radīto pasauli, bet to izmantojot, un jāpriecājas par svētībām, kas tiek piešķitas pēc Viņa žēlastības. Liekas, ka liela cilvēka nelaime ir lepnums par sevi kā “radības kroni”, jo aizmirstam, ka paši esam radīti no zemes pīšļiem, un dzīvo dvašu mums sniedza Dievs. (1.Mozus 2 :7). Šajā brīdī var teikt mēs saņēmām dzīvības enerģiju no paša Radītāja, tātad šeit ir nebeidzams resurs šai enerģijai. Bībeles paskaidrojumos teikts, ka nepārprotami cilvēks dzīvību nav guvis no sevis paša, ne no dabas spēkiem, to ir uz laiku aizdevusi viņa Radītāja dvaša, ko Viņš atkal atņem. (Ps 104:29)
Jaunā Derībā Jēzus Kristus ir tiešs pierādījums, kurš ir dzīvības devējs , kurš spēj dot šo enerģiju, kad tā nepieciešama. Neveselo dziedināšana , Lācara atdzīvināšana, visbeidzot paša Kristus upura piepildījums – nāve un augšāmcelšanās. Dievam visas lietas iespējamas. Par cilvēku, kurš nomiris, Jēzus saka: neraudiet viņš guļ. (Lk 8: 52) Jau agrāk pirms Jēzus pravieši lūdza Dievu, dziedināja slimos, Jēzus to darīja, bet pienāca laiks, kad Dieva Dēls patiešām atgrieza dzīvības enerģiju jau mirušos cilvēkos. Lai arī Viņš vairākas reizes stāstīja saviem mācekļiem par savu misiju – nāvi un augšāmcelšanos, kad tas patiesi notika, viņa vistuvākie līdzgaitnieki noskumuši un izbijušies padevās izmisumam. Kad Dieva eņģeļi uzrunā sievas: “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?” (Lk 24:5), ticība atgriežas. Kad Jēzu velns kārdināja, tad Pestītājs atbildēja – cilvēks nedzīvo no maizes vien. Tiešām, mūsu Radītājs ir iestādījis lietu kārtību, lai cilvēks dzīvotu, viņam ir jāēd, jādzer, jāelpo, bet pienāk laiks, kad tikai no Dieva ir atkarīgs, vai mūsu ķermeni pamet šī dzīvības enerģija, vai tā tiek paturēta . Ārsti saka “mēs esam visu izdarījuši, tagad viss ir Dieva ziņā.” Šādos brīžos mēs gaidām, ceram un labi, ja ticam Radītājam . Es nevēlos apšaubīt katra cilvēka izpratni par pasauli, par dzīvības eksistenci, jo tas ir grūti ar prātu aptverams, ja centrā ir cilvēks nevis Dievs. Taču Kristus nāca pie ikviena, jo Viņa žēlastība ir lielāka par mūsu nopelniem. Mēs varam un mums ir pienākums velti netērēt šo dzīvības enerģiju uz zemes, taču atcerēsimies, ka tā ir uz laiku mums iedota, lai mūžībā mēs dzīvotu. Turēsim godā un cieņā šo vietu, kur mēs dzīvojam, jo Dievs radīja pasauli un atzina to par labu (1.Mozus 1:31) Pats galvenais ir neaizmirst tā visa Radītāju godāt, jo muļķīgi ir pielūgt lietas un aizmirst, kas to devis. Tāpēc arī šis žurnāla raksts ir pareizs un derīgs , bet jāpapildina, ka visam sākums ir Radītājs – mūsu Dievs debesīs, kurš ir dzīvības enerģiju mums dāvinājis, lai mēs sasniegtu mūžību. Āmen!