“Lūdziet Dievu bez mitēšanās (1.Tes. 5:17)” (Ainars Jansons)

Neatlaidība ir īpašība, kas piemīt ne visiem cilvēkiem. Tā var izpausties kā laba īpašība un, diemžēl, arī kā sliktu daroša īpašība. Mēs varam būt neatlaidīgi – dedzīgi par labu un vērtīgu lietu, un rezultāts būs labs. Ja mēs neatlaižamies vai nepiekāpjamies savu uzskatu dēļ – rezultāts var nebūt labs. Būs arī cilvēki, kas saskaroties ar nesapratni vai grūtībām, teiks – lai nu paliek kā ir.

Ko Bībele mums saka par neatlaidību? Galvenokārt Bībele mūs aicina būt neatlaidīgiem lūgšanās. “Lūdziet Dievu bez mitēšanās.” (1.Tes 5:17) Lūgšana ir īsta tikai tad, ja mēs lūdzam, ticot, ka Dievs var palīdzēt. Un Dievs uzklausa lūgšanas – īstajā vietā un laikā. Ja cilvēka lūgšanai nav tūlītēja atbilde, rodās vilšanās, šaubas. Dievs saka: Esiet neatlaidīgi un lūdziet vēl! Iespējams, tas var mainīt arī Debesu Tēva rīcību vai plānus. Tāda situācija ir aprakstīta arī līdzībā Lūkas evaņģēlijā: “Kādā pilsētā bija tiesnesis, kas Dieva nebijās un cilvēkus necienīja. Vēl tajā pilsētā bija kāda atraitne, un tā nāca pie viņa, sacīdama: Iztiesā manu lietu pret manu pretinieku. Viņš ilgu laiku negribēja to darīt, bet pēc tam tomēr sacīja pie sevis: Es Dieva nebīstos un cilvēkus necienu, taču šī atraitne mani nomoka, tādēļ iztiesāšu viņai par labu, ka beigās viņa nenāk un nesit mani vaigā. Kungs sacīja: ieklausieties, ko netaisnais tiesnesis saka! Vai tad Dievs lai neiztiesātu par labu saviem izredzētajiem, kas viņu piesauc dienu un nakti? Vai viņš vilcināsies? Es jums saku: viņš viņu lietu iztiesās ātri.” (Lk 18:2-8) Dievs mūsu neatlaidību lūgšanā vērtē ļoti augstu.

Vai mēs cilvēki esam neatlaidīgi uz labu? Mūsu cilvēcīgā daba liek mums būt neatlaidīgiem uz labu, ja par to mēs saņemam kādu labumu – samaksu, uzslavu vai dāvanas. Apustulis Pāvils ir labs piemērs tam, ka neatlaidīgs var būt, arī nesaņemot  un negaidot par to neko. Viņš par savu neatlaidīgo sludināšanu un kalpošanu daudzreiz saņēma pat nāves draudus, bet tas viņu neatturēja paust Kristus evaņģēliju.

Apustuli Pāvilu Dievs mainīja no dedzīga, neatlaidīga farizeju mācības paudēja uz īstu Kristus sekotāju. Dievs, redzot viņa lielo neatlaidību kalpošanā, savus plānus mainīja un deva Pāvilam atklāsmi sekot Jēzum. Dievam ir tiesības mainīt savu rīcību, jo Viņš ir Radītājs. 2. Kēniņu grāmatā ir aprakstīts notikums ar ķēniņu Hizkiju, kurā Dievs mainīja savu izteikto lēmumu. “Tajās dienās Hizkija saslima uz miršanu. Pie viņa atnāca pravietis Jesaja, Āmoca dēls, un sacīja: “Tā saka Kungs: nokārto sava nama lietas, jo tu mirsi un vairs neatveseļosies.” Hizkija pagriezās pret sienu un lūdza Kungu: “Ak, Kungs, atceries taču, ka es staigāju tavā priekšā patiesībā un no visas sirds un ka es darīju labu!” – un Hizkija gauži raudāja. Bet Jesaja vēl nebija aizgājis līdz pilsētas vidum, kad Kunga vārds nāca pār viņu: “Griezies atpakaļ un saki manas tautas valdniekam Hizkijam: tā saka Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras, redzi – es tevi dziedināšu! Trešajā dienā tu dosies uz Kunga namu! Tavai dzīvei es pielikšu vēl piecpadsmit gadus. Es atbrīvošu šo pilsētu un tevi no Asīrijas ķēniņa rokas, es pasargāšu šo pilsētu manis un mana kalpa Dāvida dēļ!” (2.Ķēn.20:1-6)

Mēs visi reiz esam bijuši mazi bērni, un tāpat esam redzējuši sev apkārt, kā bērni uzvedās. Ja viņi kaut ko ir sagribējuši vai kāda lieta viņiem ir īpaši iepatikusies, viņi prasīs vecākiem, lai viņi to nopērk vai sagādā. Situācijas ir dažādas: cits sit kāju pie zemes un paceltā balsī pieprasa kāroto, cits klusiņām mēģina iežēlināt vecākus. Parasti šādās situācijās vecāki atpazīst bērna viltību un bieži viņi paliek bešā. Ja bērns bez viltus vecākiem ko lūdz, tad visticamāk viņi to arī saņems, jo vecāki bērnus mīl. Viņiem patīk savus bērnus iepriecināt. Tieši tādas pašas ir un būs mums katram attiecības ar Tēvu debesīs. Viņš mūs mīl un vienmēr, bez izņēmuma gribēs palīdzēt un iepriecināt. Mēs droši varam būt neatlaidīgi un uzmācīgi ar savu lūgšanu Debesu Tēvam, un, ja Viņš redzēs mūsu patieso, ticīgo, neatlaidīgo lūgšanu, Viņš rīkosies. Mums izpaliks sajūta, ka mūsu lūgšanas netiek uzklausītas. Lūkas evaņģēlijā ir vēl kāda līdzība par neatlaidīgu lūgšanu: “Kuram no jums būtu tāds draugs, ka, aizejot pie viņa pusnaktī un sakot viņam:  draugs, aizdod man trīs maizes, jo kāds draugs no ceļa pie manis ir iegriezies un man nav ko viņam likt galdā, – bet tas no iekšpuses sacītu: neapgrūtini mani, durvis jau ir aizslēgtas, un mani bērni ir pie manis gultā. Es nevaru celties un tev ko dot. Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu tādēļ, ka tas ir viņa draugs, tad tomēr tā uzstājības dēļ viņš celsies un dos tam, cik nepieciešams.” (Lk 11:5-8)

Ir vēl kas interesants šajā vārdā – neatlaidība. Savās lūgšanās mēs nedrīkstam Dievu laist vaļā. Mums šis vārds saka: turi savu Glābēju ciet un nelaid vaļā. Tā mums ir dzīvē jāiet kā bērniem, stipri turoties pie Tēva rokas. Lai Dievs mūs uz to mudina! Āmen!