“Pasaules gaisma” (Guntis Jansons)

“Kamēr ir diena mums jādara tā darbi, kas mani sūtījis; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt. Kamēr es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.” (Jn 9:4-5)

Jēzus viens no vārdiem, kurā Viņš tiek saukts, ir gaisma. “Viņā bija dzīvība, un dzīvība bija cilvēku gaisma.” (Jn 1:4) Jēzus piedzimšana, ko svinam Ziemassvētkos, ir tikai Viņa zemes gaitu uzsākšana. Tagad mēs saprotam, ka tā bija liela Dieva žēlastība, ko piedzīvoja cilvēce, jo vienreiz jau tas bija noticis, bet grēks pievīla cilvēkus, un viņi pazaudēja Radītāja klātbūtni. Visa Bībele pauž pārliecību, ka neviens cilvēks nevar Dievu skatīt, taču Jēzus bija dzīvā Dieva attēls. Ļoti īss bija laiks, ko Jēzus pavadīja uz zemes kā Cilvēka Dēls, kurš bija reāli redzams, ar viņu varēja sarunāties, dzirdēt viņu mācām un liecinām par Dieva valstību, kurā Viņš atgriezīsies, lai sagatavotu vietu saviem mācekļiem, saviem sekotājiem.

Ir vairākas reizes, kad Jēzus norādīja farizejiem un rakstu mācītājiem, ka viņi kā tumsas dēli nespēj uzņemt gaismu. Jau pasaules radīšanas stāstā tumsa tika nošķirta no gaismas. Tumsa kā ļaunums, kas neuzņem gaismu  ir simboliski saskatāma arī šajā notikumā, kad Jēzus dziedina cilvēku, kurš piedzimis neredzīgs. Taču šī tumsa, kas piemita šim cilvēkam nebija grēks. Kaut arī Dieva dēlam ir vara un vēlme arī kliedēt grēka tumsu, toreiz bija visiem zināma konkrēta cilvēka invaliditāte, ko nevarēja izārstēt. Slimība ebreju izpratnē bija sods par grēkiem, bet Jēzus noraida šādu izpratni. Šoreiz bija iespēja saskatīt Jēzus brīnumaino spēku, Viņa dievišķību, bet tikai pats izdziedinātais, kaut arī vēl nepilnīgi, apliecina savu ticību Jēzum. Ir arī tāds “aklums”, kas ir ļaunāks un daudz grūtāk dziedināms nekā tīri fiziskais. Jūdi nenoticēja akla cilvēka izdziedināšanai, tāpēc viņi ataicināja viņa vecākus, lai tie apliecina. Vecāki baidījās no tautas priekšstāvju represijām un apliecināja tikai to, ka tas ir viņu dēls, ka neredzīgs no dzimšanas, bet kā kļuva redzīgs, lai jautā pašam. Šeit tāpat kā mūsdienās redzams kā ar spēku var valdīt pār tautu, piedraudot ar represijām, bet tās neatceļ Dieva darbu un Viņa žēlastība ir pieejama ikvienam. Rakstu mācītāji vēl mēģina noķert izdziedināto kaut kādu faktu nesakritībā to izjautājot vēl un vēl, kamēr saņem pretjautājumu. “Ko mani izjautājat? Vai gribat kļūt par Viņa mācekļiem?” Pēc šādas ironijas tie, protams, izslēdz no draudzes un padzen šādus nepaklausīgus pilsoņus.

Jēzus to uzzināja, ka Viņš padzīts no draudzes un saticis jautā tam: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?” Šim cilvēkam vajag atbildi skaidru un tādu viņš saņem. Jēzus saka: “Tu esi viņu redzējis, un tas, kas ar tevi runā, ir viņš.” (Jn 9:37) Jēzus saka: “Es esmu nācis šajā pasaulē spriest tiesu – lai neredzīgie redzētu un redzīgie taptu akli.” (Jn 9:39) Šī ir ļoti svarīga Ziemassvētku vēsts. Cilvēki, kas jūtās tumsā apdraudēti no valdniekiem, no pasaules varenajiem, no visas dzīves grūtumiem, saņēma lielu Dieva žēlastību. Gaisma bija nonākusi pie cilvēkiem un tie, kas Viņu uzņēma, kļuva redzīgi. Taču bija pašgudri, un vareni, redzīgi un bagāti, un ļaunām sirdīm, kam jābaidās par savas ietekmes mazināšanos. Tos šī gaisma padarīja aklus. Ja nespēj saskatīt Jēzu kā Glābēju, ja turas pie pasaules gudrības, tad ceļš ved tumsā. Ko līdz acis, ja mēs nespējam atvērt sirdis Dieva vārdam, nespējam līdzi just nelaimīgajiem. Ja mums galvenais ir pārbaudīt vai nemelo un nekrāpjas kāds izdziedinātais. Grēcīgi esam visi. Kāds pārkāpj likumus un, ja mēs novēršamies no viņa, vai dodam viņam iespēju laboties? Cilvēki tiesā viens otru, jo ieguva šo īpašību grēkojot. Kad nobaudīja augli no ļauna un laba atzīšanas koka. Vai tas nebija brīdis, kad sākās paaugstināšanās? Mēs esam kā “dievi”; mēs spējam spriest tiesu un taisnību. Jā, protams, ir vajadzīgi noteikumi, likumi, normas, kas dod kārtību mūsu ikdienai. Dievs arī deva bauslību un nav to atcēlis. Vai esam gatavi to pildīt? Vai spēsim arī atbildēt? Ziemassvētkos Dievs mums pasniedza dāvanu – Gaismu pasaulē. Kamēr Gaisma ir pasaulē, mēs varam strādāt un tas ir jādara. Kad Jēzu nodeva un Viņš gulēja zemes klēpī, likās ļaunums ir uzvarējis. Tās bija trīs dienas, bet šobrīd Gaisma ir pie mums , un nav pamata šaubīties. Neviens nespēs mūs atraut no Jēzus rokas. “Manas avis klausās manā balsī, es tās pazīstu, un viņas man seko. Es tām dodu mūžīgo dzīvību, viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās devis, ir par visiem lielāks, un neviens tās nevar izraut no mana Tēva rokas” (Jn 10:27-30). Simboliski, ka Jēzum piedzimstot, gani ar savām aitiņām, par kurām tie rūpējās, nāca Jēzu apraudzīt, un tagad Jēzus māca par savu ganāmpulku, lai cilvēkiem būtu saprotamas Dieva Dēla rūpes par sev uzticīgajiem.

Tie, kas Kristu uzņēma, kļuva redzīgi. Katrs saprātīgs cilvēks priecājas par Gaismu, bet tikai ļaunums spēj no tās novērsties un pievilt tos, kas neieklausās Gana balsī. Ir arī tādi, kas paliek ārpus šīs Gaismas, tomēr arī pār viņiem ir Dieva žēlastība. Āmen!